VĒSTURE
Grāfu Plāteru bibliotēka ir privātīpašums. Speciālistu vērtējumā šis 18. gadsimta arhitektūras piemineklis ir izcili labi saglabājies. Lai gan pils vēsture ir interesanta (tā pieredzējusi gan Napoleona armijas karagājienu cauri Latvijai 1812. gadā, gan 1. un 2. pasaules karu, gan valdību maiņas), tomēr tā tikusi saudzēta, saglabājot līdz mūsdienām vēsturiskās liecības.
Grāfu Plāteru dzimtas izcelšanās meklējama viduslaiku Vācijā, Vestfālē, kad 1210. gadā pirmo reizi tiek minēts Vestfāles bruņinieks Humberts fon Plāters. Plāteru senči ieradās Baltijā kopā ar krustnešiem. Apmetoties Latgalē, viņi asimilējās un pieņēma poļu kultūru. Laiku gaitā Plāteri kļuva par vienu no ievērojamākajām dzimtām Latgalē. Viņu īpašumi atradās ne tikai Latgalē, bet arī Vidzemē un Kurzemē, kā arī Polijā un Lietuvā. Plāteru laikā Krāslava strauji attīstījās.
1729.gadā Jans Ludvigs Plāters, Latgales un Daugavpils stārasts, atpērk Krāslavu no Čapsku dzimtas par 14000 dālderiem. Tajā pašā gadā viņš pārceļas no Indricas muižas uz Krāslavu, kas piederēja viņa pēctečiem gandrīz divsimt gadus.
1729. gadā Krāslavas muižu mantoja no sava tēva Jana Ludviga Plātera Konstantīns Ludvigs. Nākamais īpašnieks bija Konstantīna Ludviga dēls Augusts Hiacints. Pēdējais muižas īpašnieks bija Gustavs Kristofs Plāters un viņa sieva Marija Plātere. Muižas kompleksā ir divas pilis — vecā un jaunā.
1759.gadā grāfs Konstantīns Ludvigs Plāters jaunizveidotā ģeometriskā liepu parkā austrumu malā pabeidza būvēt jaunu trīsstāvu mūra pili “itāļu manierē” savam dēlam Teofilam, kurš bija Maltas Ordeņa bruņinieks. Teofils turpmāk arī mitinājās ēkas pirmajā stāvā. Augšējos stāvus aizņēmusi plaša Plāteru bibliotēka, pēc kuras šī pirmā pils ieguvusi savu vēlāko nosaukumu. Literatūrā šī ēka tiek minēta arī kā Vecā pils. Ēka celta pēc Dženovas arhitekta Antonio Ludoviko Parako projekta. Kopā ar viņu strādāja Krāslavas rātsnama autors arhitekts Jans Valentijs Didreištēns. Trīsstāvu kubveida ēka ir viens no baroka stila paraugiem Latvijas arhitektūrā. Tās galvenās fasādes centru izceļ ovālveida rizalīts ar kolonnām abās malās, bet malas - pilastri. Bagātīgi profilēta un fasāžu elementus apvijoša ir dzega.
Bibliotēkā atradās apmēram 20 tūkstoši sējumu, dažādi atlanti un rokraksti. No vērtīgākajiem rokrakstiem jāpiemin Kazimira Konstantīna Plātera (1749 -1807), Lietuvas vicekanclera, Polijas karaļa sūtņa no 1766. gada Pēterburgā, sarakstītais 16 sējumu lielais darbs «Poļu karalistes vēsture». Taču nekas no šiem lieliem krājumiem nav saglabājies. Turklāt bibliotēkā atradās arī liels skaits gravīru un senu karšu. No ģimenes arhīva bibliotēkas lielāka daļa jau 19. gs. tika pārvesta uz cita Plātera īpašumu, kuram tā nonāca lietošanā. Viņš nespēja to saglabāt un sākās bibliotēkas izpārdošana, kuras neliela daļa nonāca atpakaļ Krāslavas pils bibliotēkā un pie Kombuļu Plāteriem. Pirmā pasaules kara laikā bibliotēka tika izpostīta, bet tās nejauši saglabājušies sējumi pēc 1920. gada nonāca Rēzeknes bibliotēkā. Līdz 1775. gadam pils bibliotēkas ēkā atradušies Romas gleznotāja F. Kastaldi gleznoti stājdarbi uz audekla - Konstantina Ludviga un viņa sievas
Augustes (1724 - 1788) portreti, kuri vēlāk pārvesti uz baznīcu.
Savam laikam moderns baroka dārzs bija izkopts pie bibliotēkas abās pusēs ēkas un dārza simetrijas asij. Ar diagonāliem un šķērsceliņiem tie bijuši sadalīti mazākās trīsstūra daļās. Liepu dzīvžogs ieskāvis arī mazākos celiņus. Ceļš starp parteru un bosketiem noveda pie Daugavas lielceļa, kura malā atradies laukums.
Nedaudz par pašu Krāslavu, kuras ziedu laiki bija 18. gadsimtā. Pēc Latgales pievienošanas Krievijai Krāslava kļuva par apriņķa centru, taču 19.gs. 20. gados tās nozīme samazinājās. Lielākās varas un administratīvās iestādes pārcēlās uz Daugavpili. Krāslava palika tikai kā poļu kultūras un sabiedriskais centrs. Daudzām Latgales šļahtiču un aristokrātu ģimenēm no tuvienes un tālienes šeit piederēja namīpašumi. Reizi gadā tika svinēts karnevāls, un tad Krāslavā satikās gan Latgales poļu aristokrātijas zieds, gan sīkie, zemniekiem tuvie saimnieki. Bibliotēkas divstāvīgajā zālē notika Lielā balle, kura pulcināja Latgales, Kurzemes, Lietuvas un Baltkrievijas pārstāvjus. Atstājot Krāslavu, skats veras atpakaļ uz šo izcilo 18., 19. gs. arhitektūras pieminekļu grupu, kas pēc savām arhitektoniskajām un mākslinieciskajām kvalitātēm neatpaliek no radniecīgiem ansambļiem Polijā, Lietuvā un citur.
Plāteru dzimtas ģerbonī ir uzraksts: „Melior Mors Macula” - „Labāk nāve nekā negods”. Plāteru laikā miests strauji uzplaukst. Tiek uzbūvēta lepna pils, saimniecības ēkas, baznīcas, rātsnams. Tiek uzaicināti amatnieki no Polijas un Vācijas, kuri Krāslavā uzsāk samta, tūka aušanu, juvelierizstrādājumu ražošanu, spēļu kāršu, krāsns podiņu izgatavošanu.
No grāmatas “По Латгалии», Л.Л.Тайван, 1988 год:
“Bibliotēkas ēkā atradās klostera skola bāreņiem un bērniem no trūcīgām ģimenēm. Trīsstāvu ēka ir dekorēta ar graciozi izliektu centrālo rizalītu baroka stilā. Ēkas stūrus rotā pilastri. Pirmais stāvs vairāk līdzinās milzīgam cokolam, uz kura atrodas eleganta divstāvu baroka villa. Bibliotēkas ārējā apdare atspoguļo tās iekšējo risinājumu: divi augšējie “stāvi”iekšpusē nebija atdalīti ar pārsegumu. Gar augšējo logu rindu bija izvietota koka galerija ar grāmatu plauktiem. Tagad bibliotēkas ēkā ir vidusskolas mācību korpuss.”
No grāmatas "Krāslava. Gadi. Cilvēki. Notikumi" - Krāslavas novada dome, 2003. - 13.lpp.:
"Grāfu Plāteru bibliotēkas ēkā pēc 1920. gada izvietojās pasts, vēlāk tur ierīkoja sešgadīgo latviešu pamatskolu."
No grāmatas "Krāslavas rajona skolu vēsture.- Krāslavas rajona Skolu valde, 1997.- 65.-66.lpp:
"1944. gadā Krāslavā darbu uzsāka Krāslavas 2. vidusskola ar krievu valodas mācību valodu. Strādāja 22 darbinieki. Skola izvietojās divās telpās: bijušajā grāfu Plāteru bibliotēkā Puškina ielā un divstāvu koka mājā - parkā (nav saglabājusies).”
Krāslavas grāfu Plāteru bibliotēkas ēkā ir bijusi arī vakarskola.
20.gs. 90.-to gadu beigās ēkā atradās Krāslavas bērnu bibliotēka.
No laikraksta “Ezerzeme”, 1999.gada 5.janvāris:
“Bibliotēka dibināta 1951.gada 10.septembrī. Kopš tā laika telpas pamatskolas ēkā būs tās 8. mājvieta. Bibliotekāres cer, ka uz ilgu laiku. Šeit ir nesalīdzināmi labāki darba apstākļi nekā iepriekšējā vietā - grāfu Plāteru ielas 13. namā, kur bērnu bibliotēka darbojās pēdējos 5 gadus.”
Kā veidojusies un augusi pirmā skola Latgalē// Pašvaldības Balss, Nr.4 (01.04.1938.):
“Vēlāk skola nosaukta par Krāslavas apriņķa skolu, tā bijusi 6-klasīga un ar ģimnāzijās tiesībām. Krāslavas miestiņa īpašnieks grafs Platers skolas vajadzībām atdevis savas bibliotēkaš telpas, kas pēc tam attiecīgi pārbūvētas. Saskaņā ar Krievijas valdības izdoto likumu 1828. gadā, apriņķa skolas pārkārtotas un tām bija jāpaliek par 4-klasīgām, bet 1836. gadā Krievijas valdība Krāslvas apriņķa skolu pārņēmusi pilnīgi savā pārzināšanā un uzturēšanā. Skolu pārzinājis Pēterburgas mācībās apgabals un viņas tuvākā priekšniecība bijusi Vitebskas guberņas skolu direkcija. Skolēnu skaits bijis jūtami samazinājies:
17 muižnieku, 2 pilsoņu, bet jau 1 zemnieka bērns.
Sākot ar 1843. gadu skola pārdēvēta par Krāslavas 3-kl. apriņķa skolu ar ģimnāzijās tiesībām un tanī pasniegti sekoši mācību priekšmeti: ticības mācība katoļticīgiem un pareizticīgiem,krievu, latīņu, franču un vācu valodas, matēmatika, vēsture, ģeogrāfijā, zīmēšana un rasēšana. Tā kā 3-klasīgās apriņķa skolas bez ģimnāzijās tiesībām beigušie audzēkņi pēc tā laika likumiem baudījuši tiesības iestāties civilā dienestā, un lai apmierinātu dažu pilsoņu grupu prasības, skola sākusi rūpēties par to, lai viņa baudītu visas apriņķa skolu tiesības, kas arī viņai piešķirtas, sākot ar 1849. gadu, un 1855. gadā tā pārcelta uz apriņķa pilsētu Rēzekni, nosaucot par Rēzeknes apriņķa skolu. Skolas pārcelšana droši vien meklējama arī tanī apstāklī, ka bija jau izbūvēta Pēterpils-Varšavas šoseja, kās deva iespēju uz Rēzekni daudz ērtāk nokļūt pat no attālākiem apgabaliem, jo no skolas protokoliem redzams, ka skolu apmeklējuši audzēkņi arī no Minskas guberņas. Jāpiebilst, ka pirms skolas pārcelšanas uz Rēzekni, muižnieku starpā pastāvējis liels strīdus. Viena muižnieku grupa ar grāfu Plāteri priekšgalā gribējusi, lai skola paliktu Krāslavā, bet otra lai pārceltu uz Rēzekni.”
LPSR Kultūras ministrijas kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantoris. Krāslavas pilsētas vēsturiskais centrs. Pirmsprojekta izpēte. 1. sēj.R.1985.g.:
“1759.gadā Jāņupītes krastā Konstantīns Plāters dēlam Teofilam Plāteram uzceļ lielu trīssatāvu mūra ēku. Spriežot pēc stila līdzības ar sv.Ludviga baznīcu un celtniecības laiku, iespējams, ka tās autors arī ir Parako. Celtnes otrajā un trešajā stāvā atradās bagāta bibliotēka ( ap 20000 sējumu), kas pilnīgi iznīcināta I pasaules k. gados.”
“1825.gada pilsētas plāna eksplikācijā minētā ēka uzrādīta kā teātris.”
“Gadsimta sākuma fotoattēlā, kas ir vecākais mūsu rīcībā esošais mazās pils attēls, ēkas labajā pusē ir redzama guļkoku piebūve. Piebūve ir šaura un izbeidzas pils otrā stāva līmenī.”
“Vēlākos fotoattēlos ir redzams, ka piebūve laikā gaitā apmūrēta ar ķieģeļiem un balti apmesta. Tāpat šodien redzami logi pirmajā un otrajā piebūves stāvā, kuru nebijis koka variantā. Patreiz piebūvē atrodas skolas tualetes.”
“Gadsimta sākuma fotoattēlā redzams, ka pilij (bibliotēkai) bijis četrslīpu kārniņu jumts, kā arī plašs laukakmeņu mūra lievenis, kas laika gaitā izzudis. Arī kārniņu jumta segums nomainīts pret skārdu. Ēkas galvenajā fasādē jūtams izteikts trīsdalījums. Centrālā daļa veidota izliekta. Otrā un trešā stāva līmenī mazās pils centrālajā daļā logu atstarpēs izvietoti pilastri, ko vainago kapiteļi ar volūtām. Izliektā daļa nobeidzas ar kolonām ( no sienas attālinātām), kas dekorētas analogi pilastriem. Ēkas pirmais stāvs veidots kā rustots cokols.”